Šodienas nelielajā pastaigā pa vecrīgu viena lieta izrādījās šokējoša - Brīvības piemineklis mirdz kā Ziemassvētku eglīte! Pavērojot mūsu pieminekli kādu brīdi var redzēt violetas, zilganas, zaļas un sarkanas gaismiņas, kas ik pēc sekundes mainās. Kāds varētu pastāstīt ko pie vella tas nozīmē?

Septembra beigas vispasaules torrentu trakeros nozīmē pastiprinātu uzmanību “TV” sadaļai, jo TV kompānijas rudenī atsāk rādīt seriālu turpinājumus vai jaunos mākslinieku gudrojumus. Neliels saraksts ar to, ko es skatīšos šosezon:

Californication
Dexter
Family Guy
The Simpsons
Life
My name is earl
Prison Break
How I Met Your Mother
Heroes
Worst Week
Two And A Half Men
The Big Bang Theory
Stargate Atlantis
Chuck
Do Not Disturb

Vakar katram no iepriekšminētajiem seriāliem biju sadrukājis nelielu aprakstu, bet šorīt tas ir nozudis. Žēl, ka Jums nāksies izmantot gūgli, ja gribēsies uzzināt ko vairāk.

Otrdien iznāca kārtējā seriāla “How I Met Your Mother” sērija. Neskaitot globālas tēmas un svarīgo dzīvē, 20 minūtes (no 20 iespējamajām) seriālā runāja par burgeriem. Galvenie varoņi apskraidīja neskaitāmas ēstuves, mēģinot atrast perfekto burgeri. Viss neveselīgais ēdiens tika aprakstīts ar burvīgiem epitetiem, krāšņām metaforām un neiedomājamajām hiperbolām.

Pēc sērijas noskatīšanās nekas cits kā vien “dabūt burgeri” man prātā vairs nebija. Sava vēlme tika nospiesta, kārtējo reizi apmeklēts McDonalds, bet doma “kur dabūt burgeri?” skraidīja galvā vēl pāris dienas.

Principā, iečekojot sava bloga arhīvus, atradu tikai vienu ierakstu šajā sakarā:

75% gadījumu burgeris ir nebaudāma lieta. Jā, tieši tā, burgeri ir pretīgi. Lētās ieskrietuvēs burgeri nav ēdami, Hesburgerā tie ir vienkārši pretīgi, McDonaldā jau +/- ēdami, respektablās vietās/barčikos tie jau arī ir normāli, taču vislabākie un garšīgākie burgeri ir Statoilā.

Protams, ir viens mīnuss, ka, ja gribās Statoilā nokost kādu hotdogu/burgeri, tad ir jābūt gan skaidrā, gan pie stūres, taču, ja šovakar sagadīšanās dēļ tā ir gadījies, tad savu ēdamkāri veldzēju Statoilā un esmu lepns/priecīgs par to!

Atceros, ka sensen vēl Karambā varēja dabūt sulīgu gaļas gabalu, iespiestu starp divām maizītēm, bet karamba tagad jau ciet.

Un šajā brīdī man rodas jautājums, dārgie lasītāji - kur dabūt vislabāko un garšīgāko burgeri mūsu pilsētā? Iemēģināšu visus piedāvātos variantus, apsolu!

2007. gada maijā es saņēmu vienu paciņu no ASV internetveikala 1200$ vērtībā. Saņemot uzaicinājumu, mani informēja, ka jāsamaksā nodokļos muitai 120Ls. Aizejot uz pastu, paciņu saņēmu, bet naudu no manis neprasīja. Ilgi nedomājot savācu paciņu un pamazām vilku to prom (tā bija vislielākā “paciņa” kādu es jelkad biju saņēmis).

Pēc trim mēnešiem man piezvanīja pasta darbiniece, sakot, ka neesmu nomaksājis nodokļus par saņemto paciņu, un mana atbilde skanēja apmēram tā: “Kā nesamaksāju?! Vai es varētu saņemt paciņu neiedodot naudu? Nevarētu! Bet paciņu es taču esmu saņēmis, tātad esmu samaksājis. Uz redzēšanos.”

Pagāja vēl kāds laiciņš, un zvana atkal - atkal lūdzot samaksāt, pārbaudījuši čekus vai vells sazin ko, bet manu maksājumu atraduši nav. Es gan īsti nelikos par to uztraucies, vien atcirtu, ka tas jau bijis pusgadu atpakaļ, tāpēc neatceros ko un kā maksāju.

Zvani turpinājās ar draudiem iesūdzēt mani tiesā utt., līdz mana māte-juriste piezvanīja šamajiem, un pateica apmēram to pašu, kas teikts iepriekšējās stāsta rindiņās. Lūk tad bija klusums (kurš teica, ka amatam nav nozīme un svarīgs tikai pats cilvēks. pff), līdz šis atgadījums par sevi atgādināja vēlreiz…pagājšnedēļ.

Atnāk aicinājums saņemt ierakstītu vēstuli. Tā kā es nezinu kur ir Garkalnes pasta nodaļa, tad palūdzu atnest sūtījumu man uz mājām. Sarunas laikā tika arī iegūta vērtīga informācija, ka sūtījums nācis no Citadeles ielas, tātad no muitas. Ap šo brīdi nelāgas domas šaudījās galvā, nekā laba, jo lieks iesūdzējums tiesā man par labu nenāktu. Lai arī tiesas procesu varētu vinnēt, tomēr čakarēties man vēlēšanās nebija.

Saņēmu es to vēstuli, un atnāk sekojoša informācija. “Nejaušā” kārtā par mani tika ievākta informācija, par visiem maniem nodokļu maksājumiem utt., un tika secināts, ka ir ieviesusies kļūda, t.i. esmu pārmaksājis nodokļus tālā pagātnē. Savu kļūdu viņi izlaboja, un nākamajā reizē paņēma no manis mazāk naudas. Praktiski, viņi mani tikai tā…informēja. Man jau liekas, ka pasta darbinieki uzrakstījuši kādu iesniegumu, lai mani pārbauda, taču nekas nebija atrasts, jo es taču esmu godīgs un kārtīgs pilsonis!

Stāsta morāle - ja gadās pastā nenomaksāt nodokļus un saņemt paciņu, tad nevajag arī maksāt tos tālākā nākotnē. Var rādīt visiem vidējo pirkstu, jo tā ir viņu vaina, ka nauda nav saņemta, un neko Latvijas pasts Jums izdarīt nevarēs.

Kā jau katru gadu, ar rudens atnākšanu lielākā daļa rīdzinieku dodas skatīties un baudīt Siguldas plašumus. Pie ierastajiem tūristtipa rīdziniekiem varētu pieskaitīt arī mani, tāpēc agrā sestdienas rītā ceļamērķis bija likts Sigulda. Lai paliek garais stāsts, principā es tikai bildes gribēju parādīt, bet tomēr ieteiktu ņemt vērā pāris faktus:

1) Siguldā vēl nav iestājies rudens. Visapkārt viss zaļo, un tikai retajam kokam ir dzeltenas lapas. Ja gribiet redzēt īstenu Siguldiešu rudeni - dodieties pēc 2 nedēļām, kad viss būs pārpildīts ar dzeltenoranžsarkaniem toņiem.

2) Ja gribat iekost maizītes, padzert atvēsinošu sulu vai vienkārši notīrīt rokas salvetē - neieteiktu to darīt, jo visā apkārtnē praktiski nav nevienas miskastes. Pie tāda tūristu apmeklējuma varēja jau iedomāties ik pa 500m salikt miskastes, bet nē, ar tukšu pudeli un pāris plastikāta iepakojumiem gāju kādu pusstundu, līdz tika sastapta viena no retajām miskastēm pie gūtmaņalas.

3) Gājām pa ceļu no Krimuldas uz Turaidas pili, jau n-tās stundas nostaigājuši, piekusuši, galvā domas šaudās - cik tad ilgi vēl jāiet, un šosejas vienā pusē pārsteigums - turaidas pils kalna galiņā. Atliek tikai izvēlēties - iet pa īsāko ceļu, t.i. maziņu taciņu, kas aizved tieši līdz turaidas pilij, vai arī garāko tūristveidīgo šosejas variantu. Mēs jau mīkstie neesam, un aiziet kalnā kāpšana. Visi cilvēki kā cilvēki, tikai mēs tādi dīvaini - ne no šā ne no tā uzpeldam pils vidienē. Bet, kā vēlāk izrādījās, šī taciņa bija arī naudas ietaupītāja, jo no katra apmeklētāja par ieeju Turaidas pilī paņem 3Ls.

Tas laikam arī viss, ko vēlējos bilst. Nostaigātas 8 stundas, redzēta Sigulda, Krimulda, Turaida, būts kāda kora koncertā, šauts ar loku (awesome, by the way), un tagad gadu atkal var būt miers.